|
Visas pazīstamas sejas
Pirmais iespaids, kā zināms, ir pats spilgtākais, un šajā ziņā Lost: Via Domus ir vienkārši nevainojams. Sākumā tik tiešām šķiet, ka it kā nokļuvi uz tās pašas salas, ar kuras mīklām Džei-Džej Abrams (J. J. Abrams, „Palikt dzīvam” producents un iedvesmotājs) un biedri jau ceturto sezonu pēc kārtas biedē mūs. Viss sākas precīzi atbilstoši oriģinālam: uz pusēm pārlūzusi lidmašīna, briesmīga avārija un, visbeidzot, piezemēšanās uz dīvaina sauszemes gabala, kurš sākumā šķiet ir vienkārša saliņa. Tur jau sagaida biezie tropiskie džungļi, mīlīga pludmale, karsta saule un apkārt palmas. Izdzīvojušie ērti ierīko nometni krastā. Tieši tur spēlētāju sagaida pirmie izdzīvojušie pasažieri. Viņi – gandrīz vai galvenais Ubisoft lepnums. Ja pie otrā plāna personāžiem vēl var piesieties, tad Džeks Šepards, Keit, Saids vai Lokks izdevušies godam. Šķiet, vēl nedaudz – un varoņi iznāks no ekrāna reālajā dzīvē.
Pie tam Lost: Via Domus, protams, nevelk uz revolūciju. Tropi, jūra, daudz saules – šeit rastos ideāla pielietošana muskuļu motoriņam CryENGINE 2. Bet autori diemžēl netērējās licencei, tāpēc arī izspiež visas sulas no tā, kas ir uz rokām. Starp citu, iznāk tīri labi. Džungļi ne tikai pārsteidz iztēli, bet arī izskatās pilnīgi ticami, pie tam līdz ar virzīšanos uz salas iekšieni, ar neapbruņotu aci ir redzamas apgaismojuma un atmosfēras izmaiņas kopumā. Pludmalē vēl spilgti spīd saule un laipni šalko okeāns, bet „tumšajā” teritorijā ar dūmu monstra ierašanos apkārt tik tiešām kļūst drūmi. Dizaineriem burtiski izdodas apburt skatītāju. Piemēram, ainā, kad Eliots atrod sabrukušā gabalos aviolainera priekšgalu: migla, tālumā neskaidras debesis un apkārt aizklājams, gauss klusums. Nepievīla arī video, kuriem šeit ir iedalīta gandrīz vai noteicoša loma.
Gala rezultātā, vienīgā nopietnā pretenzija tehnoloģijām, kuru nekādi nevar nepamanīt – mazas lokācijas. Pati atmosfēra, kā arī vispār iecere paredz neierobežotu brīvību. Gribētos personīgi izpētīt visus noslēpumainās salas stūrīšus, atrast seriāla neaizmirstamas vietas. Tam traucē „veiksmīgi” izkaisīti šķēršļi: tie konturē mums iedalīto „aploku”. Dažreiz vispār nonāk līdz absurdam: aizskrienot līdz noteiktai vietai, Jums tiek piedāvāta izvēlne, kas piedāvā vai nu ielādēties no pēdējā kontroles punkta, vai nu atgriezties lokācijas sākumā. Via Domus kodols – protams, ir tā sižets, un vairākumā gadījumos, dzenoties pēc jaunām atbildēm, vienkārši neatliek laika rūpīgi izpētīt apkārtni un noteikt to izmēru, bet dažreiz dotais ierobežojums lien acīs.
Atcerēties visu
Ubisoft Montreal brīvības deficītu diezgan veiksmīgi kompensē salas „komponējums”. Jāatzīmē, ka nākamie fakti ir svarīgi tikai fanātiem vai cilvēkiem, kuri kaut nedaudz orientējas „Palikt dzīvam” sižetā. Sauszemes gabals ir bagāti dekorēts ar visām galvenajām seriāla ievērojamām vietām. „Svešo” bāze, noslēpumaina lūka, pēc kuras sprādziena tiek atklāts, ka zem zemes slēpjas vesels bunkurs, tas pats dators, kuram reizi 108 minūtēs „jāizbaro” skaitļi 4, 8, 15, 16, 23, 42, pazīstams un ne mazāk bīstams dūmu monstrs, pirātu kuģis un, visbeidzot, nosprāgušie baltie lāči, kuri nezin kā nokļuvuši tropu salā. Periodiski uzduroties visām šīm labi zināmām lietām, instinktīvi spēle sāk patikt vēl vairāk.
Cienīt Lost ir par ko, pat, ja skatīt to atsevišķi no seriāla. Sižets – otrs izstrādātāju nopelns. Stāsts izskatās diezgan pašpietiekams, pabeigts un interesants. Šeit galvenais varonis – fotogrāfs, kurš iepriekš nav figurējis. Pēc avārijas, nabags Eliots Maslou pat neatceras savu vārdu un pagātni, nerunājot jau par profesiju. Mums jāķeras pie tukšumu aizpildīšanas un viņa dzīves faktu atjaunošanas. Respektīvi, visi notikumi uz salas šā vai tā ir saistīti ar iepriekšējo Eliota darbību.
Nav jāšaubās par to, ka Maslou nopietni nogrēkojies kāda priekšā. Seriāla varoņi līdz katastrofai dzīvoja ne visai godīgu dzīvi: narkotikas vai pat slepkavības – ierastā lieta. Eliots arī nebija paipuisēns. Būdams fotogrāfs, vienreiz viņš iekūlās ļoti bīstamā situācijā un paša slavas dēļ upurēja kaut ko sev ļoti dārgu. Tagad viņam jāizlūdz grēku piedošanu. Galvenais rādītājs uz mājas pusi, kā arī uz grēku izlūgšanu, ir kompass ar dīvainu uzrakstu Via Domus, atklāti ieviestā nosaukumā. Latīņu valodā tas nozīmē „ceļš uz mājām”. Tomēr, viss nav tik vienkārši, nobeigums izpildīts stingri saskaņā ar Lost kanoniem – tas iznāca negaidīts un neviennozīmīgs.
Visa spēle sadalīta epizodēs-sērijās pa 40-60 minūtēm. T.i., ņemot vērā interesantu sižetu, gan uz salas, gan arī obligātos "flešbekos", Via Domus izskatās kā naturāla mini-sezona. Bez tam, interesanti uztvert sērijas kā žanra jauninājumu. Par tuvāko spēles konkurentu apsolās kļūt Alone in the Dark, un jau tagad var spriest, ka tas ne tikai netraucē, bet arī palielina kaislību sakarsējumu.
Negribas piekasīties, bet ...
Projekts pēc filmas motīviem, bez mini-spēlēm – mūsdienās ir slikts tonis. Lost: Via Domus šādas izpriecas iekļāvās organiski un nāca tieši laikā. Pats interesantākais ir tas, kā mūsu protežē atceras pagājušo dzīvi. Jūs taču vēl neesiet aizmirsuši, ka viņš pēc profesijas ir fotogrāfs? Tātad, arī mums nāksies pafotografēt. "Flešbekā" varonim tiek izsniegta pārplēsta uz pusēm fotogrāfija un, lai atcerētos svarīgu momentu, jāuzņem jauns foto, tieši tādu pašu kā vecais. Izvēlamies vajadzīgo rakursu, iestatām palielinājumu, fokusu, un uzņēmums gatavs. Dažreiz nedaudz jāpamocās, rūpīgi izvēloties pozīciju un visus pārējos raksturojumus. Tos, kuriem patika dotā izklaide, ciparkamera jau sagaida arī uz salas. Balva par interesantiem uzņēmumiem ir vesela bonusu sadaļa ar dažādu artu.
Bez piedalīšanās jauno fotogrāfu pulciņā, salas turneja iekļauj vairākas adrenalīna izskriešanās, desmitus IQ testus, orientēšanās sportu un pat mūsdienu Pipe Dream versiju. Pēdējais – nav nekas cits kā variācija klasiskās loģiskās spēles tēmai, kur pareizā kārtībā jāizbūvē cauruļvada fragmentus. Ļoti līdzīga atrakcija tika izmantota BioShock. Tiesa gan ūdens vietā bija strāva, bet cauruļu – dažādi slēdži, kuri samazina spriegumu. Datoru uzlaušanas ir izpildītas garlaicīgāk: vienkārši jāatrod likumsakarība un jāturpina ciparu vai burtu virkni. Un «orientēšanās» – visur izvietotās iezīmes, kuras vērš mūsu skatienu uz nākamo mērķi vai arī norāda koordinātes turpmākai kompasa izmantošanai. Mini-spēles periodiski atkārtojas un vairākumā gadījumu ir garlaicīgas, bet tās savijas kopā ar spēli tā, ka biežiem atkārtojumiem uzmanība netiek pievērsta.
Pienācīgi pacenšoties, Lost: Via Domus vispār var izvirzīt daudz pretenziju. Līniju uzbūve, drausmīgi neērta šaušana, tikai viens pareizas replikas variants dialogos, «nekāda» mīklu sarežģītība un, protams, ir arī citas kļūmes. Bet īstiem pielūdzējiem diez vai gribēsies piekasīties. Sižets cieši notur skatītāju pie ekrāna, možs gameplay un ļoti ticami nodotā seriāla atmosfēra arī iet par labu. Neskatoties uz visiem acīmredzamiem trūkumiem Lost, spēlēt tomēr ir interesanti, bet tas ir pats galvenais.
|
|
