Šodien,

Jums ir iegalvots, ka mēs dzīvojam uz bezdibeņa malas

 un, ka nāves briesmu apzināšanās atņem mums pēdējās

saprāta paliekas. Taču cilvēki vienmēr ir dzīvojuši uz bezdibeņa malas,

un tas nav traucējis viņiem mīlēt, strādāt, radīt. Kāpēc gan jums nesekot viņu piemēram?
Andrē Moruā. „Atklāta vēstule jaunam cilvēkam par prasmi dzīvot”

Katram notikumam vai lietai ir sava vēsture. Pietiek vienreiz šajā pasaulē sevi apliecināt, un tauta pieminēs jūsu vārdu. Atcerieties Neprātīgo Hērostratu? Tā viņu visa pasaule cenšas aizmirst jau vairāku tūkstošgadu garumā. Bet kāds ir rezultāts? Vārdu sakot, vēsture ir visilgstošākā parādība. Jūs varat sabojāt iemīļoto pulksteni vai iegādāties suni, taču tas neietekmēs pagātni.

 

Vēsture nekad nav bijusi eksakta zinātne, kā arī nekad nespēs par tādu kļūt. Cilvēku interpretācijas prizma taču ir briesmīga lieta. Katrs nākamais stāstītājs pievieno vēsturei kaut ko savu. Vēl vairāk izbrīna fakts, ka vairums vakardienas notikumu uzrodas nākotnē. Katrs vēsturnieks uzskata par savu pienākumu uzmeklēt pagātnē ko jaunu un sniegt savu personīgo ieguldījumu. Rezultātā nav strīdīgākas un neticamākas zinātnes par vēsturi. Vārdi par faktu nemainīgumu un dokumentu tiešu interpretāciju izraisa vienīgi vieglu smīnu. Taču, no otras puses, jums jāpiekrīt, ka tieši vēsturē ir kaut kas maģisks un romantisks. Droši vien ikviens no mums bērnībā ir sapņojis kļūt par arheologu. Klaiņāt pa tuksnešiem ar lāpstiņu un veikt izrakumus smiltīs. Kā rezultātu mēs iztēlojāmies neticami vecas kapenes ar milzīgām bagātībām un faraona mūmiju. Starp citu, vairumam cilvēku mūmija neasociējas ar pīšļiem… Taču – esam nomaldījušies no ceļa.

 

Šodien mums jāuzraksta GSM sakaru vēsture, kurai maksimāli jāatbilst faktiem un jāietver minimumu izdomājumu. Netiesājiet mūs bargi – „par aktiera vēlmi spēlēt viņam tiek piedots izpildījums”. Nedrīkst neatzīmēt vienu faktu. GSM sakaru vēsture ilgst tikai dažas desmitgades, taču tajā esošo pretrunu skaits samulsinās jebkuru prokuroru. Vārdu sakot, mēs dodamies nebūt ne vienkāršākajā no ceļojumiem, kam jāsāk pirmā „GSM sakaru enciklopēdijas” daļa – „GSM sakaru vēsture”.

Jebkurai vēsturei ir loģisks sākums. Bezvadu sakari, tāpat kā viss šajā pasaulē, saistās ar noteiktu datumu, kad kāds dīvainis nolēma, ka ir pienācis laiks ļaut kontaktēties cilvēkiem pa telefonu, bet bez vadiem. Tā bija revolucionāra ideja. Tā dzima 1946. gadā. Kāds angļu zinātnieks piedāvāja bezvadu sakaru koncepciju un ķērās pie tās realizēšanas. Es pasvītroju – bezvadu (šūnu), nevis mobilo. Atšķirību starp divām rācijām un rāciju, kas darbojas pārī ar bāzes staciju, jūt ikviens. Taču visi celtniecības eksperimenti burtiski uzreiz tika noraidīti to tehniskās nepabeigtības dēļ.

 

 

Patiešām, ja atceraties, Džons Bārdīns, Voltērs Brateins un Viljams Šoklijs izgudroja tranzistoru tikai 1948. gadā. Līdz tam visi radiosakari pastāvēja uz lampu bāzes. Daudzi no mums droši vien nezina, kas tas ir. Iedomājieties parastu mobilo telefonu, kad tam izņemti visi pusvadītāju tranzistori (pusvadītāju mikroshēmu izdomāja 1959. gadā amerikāņu inženieri Džeks Kilbijs un vēlākais korporācijas Intel pamatlicējs Roberts Noiss) un aizvietoti ar lampām – tā izmēri pieaugs līdz „pieticīgas” desmitstāvu ēkas lielumam. Šādu klausuli nēsāt sev līdzi, šķiet, būs apgrūtinoši. Par elegantiem telefoniem tādā gadījumā labāk uzreiz aizmirst.

 

Ilgu laiku šādu tīklu celtniecības ideja, ja arī tika apspriesta, tad vienīgi analogā aspektā. Tiešām, visas nopietnās digitālās pārveides kļuva iespējamas tikai 80-tajos gados. Līdz tam analogā bāze bija tik šaura, ka visi nopietnie attiecībā uz mikroprocesoriem veiktie aprēķini vairāk līdzinājās spēlei ar skaitāmajiem kauliņiem vai pedāļu pārvada pieslēgšanai „Dzelzs Fēliksam”.

 

Mēģinājumi radīt bezvadu telefonu veiksmīgi notika Eiropā, Amerikā un Padomju Savienībā. Runa, protams, nav par pilnaptverošu mobilizāciju. Sākotnēji tika plānots nodrošināt sakarus augstiem ierēdņiem un speciālajiem dienestiem. Vistālāk šādos eksperimentos aizgāja angļi un krievi. Starp citu, viņu tehnoloģiskie risinājumi bija primitīvi un absolūti nesniedza plašus mērogus. Tas nozīmē, ka kārtējā bezvadu numura radīšana izvērtās jaunā cīņā par abonentu. Bezvadu aparātus ierīkoja automašīnās un villās. Amerikā un Eiropā 80-to gadu sākumā mobilie sakari bija vērojami televizoru ekrānos. Tajā laikā tos nevarēja nosaukt par moderniem. Vai tad jūs varat teikt, ka „lidojumi kosmosā šodien ir modē”? Nē. Tas nav vairāk kā brīnumlietiņa. Bezvadu operatoriem bija daži desmiti abonentu un ārkārtīgi ierobežota pārklājuma teritorija. Tomēr tajā laikā atradās arī cilvēki, kas par skaisto brīnumlietiņu bija gatavi maksāt 10 – 50 tūkstošu dolāru mēnesī. 80-tajos gados sakari realizējās vienīgi uz datu analogās pārraides bāzes, bet par digitālajām tehnoloģijām to cenu dārdzības un nepieejamības dēļ netika runāts.

 

Pārsteidzoši, bet vēsture ir aizmirsusi pirmā bezvadu operatora vārdu. Iespējams, tas noticis tieši tā mazo apjomu dēļ. Vai tad jūs atceraties pirmās komerciālās radiostacijas nosaukumu?

 

Vairums pirmo bezvadu tīklu bija vienkārši radio sakari. Viesabonēšana, tekstu īsziņas un visdažādākie servisi nebija vēl tehniski īstenojami. Operatori strādāja ne vien dažādās frekvencēs, kuras tiem piešķīra vietējās valdības, bet arī dažādi modulēja signālu. Bieži vien mobilais telefons tika laists klajā strikti noteiktam tīklam.

 

 

Vārdu sakot, haoss. Būtu naivi domāt, ka, atstājot to vai citu procesu pašplūsmai, mēs iegūsim sakārtotu un pabeigtu produktu. Lieku reizi par to var pārliecināties, palūkojoties uz mūsu valsts vēsturi. Cik pūļu prasīja mūsu ekonomikas sakārtošana, cilvēku bagātības radīšana, pateicoties „brīvajam tirgum”? Sabrukuma gadi. Tas pats ar bezvadu sakariem. Bija daudz mazu operatoru. Ikviens no viņiem saprata, ka nepieciešams vienoties un izstrādāt kopīgus standartus. Tie uzlabotu operatoru savstarpējo sadarbību, kā arī to sadarbību ar mobilo telefonu ražotājiem. Taču šāda rakstura pārrunas neizbēgami beigtos ar apvienošanos. Rezultātā daļa vadītāju zaudētu savas vietas. Tā arī gāja bojā pirmie „lepnie” bezvadu sakaru operatori.

 

Kā radās digitālā standarta attīstības ideja, kas būtu vienots daudzām valstīm? Pirmais no iemesliem bija tas, ka bezvadu sakaru sākumposmā neviena no valstīm nevēlējās pilnībā investēt miljonus pasākumā, kas tām nebija īsti saprotams. No vienas puses, visi saprata, ka laiks noslēgt vienošanos, bet no otras – torņa celšana Babilonijā ir vismaz grēks. Vienmēr šķiet, ka tavs partneris haltūrē vai mazāk iegulda kopējā lietā. Praktiski visi pasaules mēroga projekti, kuros iesaistījās uzreiz vairākas valstis, kļuva par strīdu avotiem. Labi, ka mēdza gadīties arī izņēmumi, kas dāvāja cilvēcei arī GSM sakarus. Pirmās starptautiskās vienošanās un pētījumus vadīja Eiropas pasta un telekomunikāciju administratīvo darbinieku konference СЕРТ (Conference des administrations Europcennes des Postes et Telecommunications). Reāli projektā piedalījās vācieši un franči.

Zinātnieki aprobežojās ar frekvenču pētījumiem. Tos lielākoties veica franči, bet vācieši ļoti godprātīgi finansēja kopīgo projektu. Pēc pāris gadiem, 1982. gadā, projektā iesaistījās 26 Eiropas valstis. Jāatzīst, ka vāciešu un franču savienība spēja pārliecināt visu Eiropu un kļuva par GSM standarta pamatlicēju. Šai uzvarai vēsturē nav analogu. Projektā iesaistījušās valstis izvirzīja vienota sakaru standarta izveides intereses augstāk par savām nacionālajām interesēm un vinnēja. Žēl, ka cilvēce atteicās uzcelt tam par godu pieminekli. Jūs brīnīsieties, bet šādas idejas tika izvirzītas visaugstākajā līmenī.

 

Tālajā 1982. gadā Eiropas konferencē tika izveidota „Speciālā mobilo sakaru izstrādes grupa”. Vēlāk nosaukumu Global System for Mobile communications saīsināja līdz abreviatūrai GSM (Groupe Special Mobile (fr.)). Tāds bija mūsdienu sakaru vēstures sākums. Vairuma GSM postulātu pirmsākumi radās pirms divdesmit gadiem un laika gaitā praktiski nav mainījušies, tāpat kā pati fundamentālā fizika. Tas liecina, ka zinātnieki, kas strādāja pie šī projekta, ne tikai vienkārši ir radījuši lielisku standartu, bet arī ietvēruši tajā mērogošanas (piemēram, datu pārraides) principus. Nedrīkst neatzīmēt, ka Skandināvijas valstis vienmēr ir izrādījušas savu iniciatīvu bezvadu tīklu celtniecībā un projektēšanā. Tā, Eiropā 1981. gadā radās pirmā starptautiskā sistēma, kas apvienoja Norvēģiju, Dāniju, Zviedriju un Somiju. Kopīgi tās uzsāka ļoti perspektīva projekta – NMT450 (Nordic Mobile Telephone) īstenošanu. Tīkls izrādījās ļoti dzīvotspējīgs. Pastāv viedoklis, ka NMT450 tīkls pirms tā realizācijas uzsākšanas Skandināvijā ticis pārdots arābiem, un viņu komerciālais starts par mēnesi apsteidzis zviedrus. Tomēr konkrētas informācijas mūsu rīcībā nav.

 

 

Ir labi pazīstams tīkls Comvik. Tā darbība sākās Zviedrijā 1981. gadā. Tīkls atšķīrās ar to, ka tam bija visi viesabonēšanai nepieciešamie mehānismi un datu pārraides iespēja.

 

Pirms atgriežamies pie GSM standarta un tā evolūcijas, nevar nepieminēt mobilo telefonu ražotājus. Līdz 1981. gadam bija seši galvenie klausuļu ražotāji: AP, Handic, Mitsubishi, Salora, SRA un Storno (vairāk kā viens procents no gadā realizēto mobilo telefonu kopējā apjoma). Tie pamatā ražoja gabalpreci un orientēja produkciju uz nelielām kompānijām. Līdz 1986. gadam lielu ražotāju skaits pieauga līdz divdesmit. Taču pār tiem nenolija ražīgs naudas lietus no jaunajiem bezvadu tīkliem. Rezultātā no 1986. līdz 1991. gadam tirgū palika tikai septiņi galvenie ražotāji: Ericsson, Motorola, Nokia-Mobira, Panasonic, Philips, Technophone un Mitsubishi. Šie vārdi mums ir labi pazīstami. Bet pat šādi skaļi vārdi nespēja noturēties jaunajā tirgū. Rezultātā līdz 1994. gadam „mūziku noteica” trīs galvenie ražotāji: Ericsson, Motorola un Nokia-Mobira.

 

Kāpēc mēs pārtraucām GSM vēstures izklāstu un pievērsāmies citiem pirmajiem tīkliem? Neviens notikums nevar eksistēt pats par sevi. To ietekmē citi vēsturiski procesi. Tāpēc svarīgi izprast situāciju kopumā. Tieši tā sniedz priekšstatu par mūsu pētāmā fenomena formēšanos. Ir pienācis brīdis pievērsties jeb atgriezties pie GSM vēstures.

Veiksmīgie pētījumi GSM jomā nevarēja būt par jaunu sakaru attīstības garantu. Projektam bija nepieciešama citu valstu ratifikācija un atbalsts. Tas tika gūts dažus gadus pēc darba uzsākšanas. 1984. gadā GSM atzina Francija, Itālija un Vācija, bet pēc pāris gadiem līgumam pievienojās Lielbritānija. Šis četrinieks arī kļuva par 900 MHz digitālo sakaru pamatlicējiem.

 

Kādas prasības tika izvirzītas jaunajam tīklam? Šobrīd tās ir labi zināmas:

• Laba subjektīva runas kvalitāte
• Zemas iekārtu un abonēšanas maksas
• Starptautiskas viesabonēšanas uzturēšana
• Portatīvu terminālu izveides iespēja
• Virknes jaunu iespēju un pakalpojumu atbalsts
• Spektrālā efektivitāte
• Savietojamība ar ISDN

Par projektētāju pirmšķirīgo uzdevumu kļuva nepieciešamā frekvenču diapazona attīrīšana. Jāpiebilst, ka ļoti blīvi to izmantoja militārām vajadzībām. Bet atņemt cilvēkiem ar uzplečiem kaut ko civiliedzīvotāju vajadzībām ir ļoti sarežģīti. Cilvēki, kuru rokās ir ieroči, ļoti nelabprāt piekrīt dalīties ar „savu īpašumu”. Starp citu, Rietumeiropā situācija maz atšķīrās no Padomju Savienības. Taču, ja PSRS šāda frekvenču deprivatizācija principā nevarēja notikt, tad Rietumos to spēja panākt.

 

Par pagrieziena punktu tīkla attīstībā kļuva Francijas uzstāšanās 1986. gada decembra starptautiskajā konferencē, kur tika paziņots tīkla komerciālās palaišanas datums. Tas bija noteikts uz 1991. gadu. Tā sabiedrība izdzirdēja par pirmā vienotā masu bezvadu tīkla palaišanas datumu. Patiešām, jebkurš pētījums vai lieta iegūst jēgu pēc tam, kad tā izstrādātāji paziņo par konkrētiem rezultātiem vai to iegūšanas datumu. Mums šķiet, ka, ja Jaungadu atzīmētu ziemas vidū, tad tas nebūtu tik ļoti gaidīts un nozīmīgs, kā notikums, kas saistīts ar 31. decembra plkst. 24.00.

 

Francija izvirzījās par starptautiskā projekta līderi. Tieši tās inženieri veica pētījumus datu pārraides jomā. 1987. gadā apspriedē Madeirā tika parakstīta vienošanās, ka jaunā sistēma balstīsies uz daudzstaciju piekļuvi ar īslaicīgu TDMA (Time Division Multiple Access) kanālu sadalīšanu. Dažreiz šo datu pārraides veidu ar radiosignāliem dēvē par laika kompresiju (multipleksēšanu). GSM nereti vienas un tās pašas lietas tiek dēvētas dažādi. Starp citu, radiofizikā šādu piemēru netrūkst. Nevar nepieminēt CNET institūtu, kur dzima GSM radio sakaru sastāvdaļa, kas vēlāk tika pārveidota par France Telecom. Tātad mēs pilnīgi precīzi zinām, kurp sūtāmi ziedi vai dusmīgas vēstules, sakarā ar priekiem vai ķibelēm, kas saistītas ar GSM sakariem. Vainīgais, tā sacīt, ir atrasts.

 

Jau 1988. gadā tika uzbūvēti vairāki testu tīkli. Gadu ilgā darbā tie nodemonstrēja savu dzīvotspēju un to, ka visas tiem sākotnēji izvirzītās prasības tiek izpildītas. Tas liecināja par inženieru lielo uzvaru. Patiešām, kaut ko līdzīgu paveikt līdz šim brīdim nešķita iespējams. 1989. gadā testu tīkli sāka viesabonēšanas piestrādi. Šis tehniski sarežģītais tīklu serviss sāka strādāt praktiski kopš pirmā mēģinājuma.

 

Ko projektam paveica citas valstis? Angļu inženieri pamodās tikai 1990. gadā, taču burtiski gada laikā izveidoja un aprakstīja GSM darbu 1800 MHz frekvenču diapazonā. Kāpēc tā notika? Kāpēc vajadzēja atkāpties no tolaik vispārpieņemtā frekvenču diapazona? Vispirms jau 1990. gadā angļi saprata, ka GSM – tas ir nopietni un uz ilgu laiku. Tāpēc bija strauji jāiekļaujas projektā. Bez tam, pastāv viedoklis, ka angļi neesot bijuši pilnībā pārliecināti, ka spēšot atbrīvot nepieciešamo frekvenču diapazonu pilnā apmērā. Bet tas nozīmēja, ka savā miglas klātajā Albionā viņi varēja atjēgties pie sasistas siles. Turklāt tika skaitīti 900 MHz mīnusi un plusi. Bija skaidrs, ka frekvenci nāksies palielināt. Tāpēc to banāli divkāršoja. Pirmajā laikā bija daudz pretinieku atkāpšanai no 900 MHz, bet angļiem izdevās piešķirt savam darba pasaules nozīmi. 1991. gadā Ženēvā, izstādē TELECOM 91, 1800 MHz GSM tika pasniegts kā nepieciešama tīkla sastāvdaļa. Citi frekvenču diapazona izmainīšanas projekti tajā laikā atbalstu neguva.

 

Pienāca 1991. gads. Ja jūs uzmanīgi lasījāt tekstu, tad jūs atskāršat, ka tieši šajā vēsturiskajā brīdī bija jānotiek pirmajai tīklu komerciālajai palaišanai. Taču pievīla tieši tie, no kā to vismazāk gaidīja. Terminālu (mobilo telefonu) ražotāji šajā gadā nepiedāvāja savus komerciālos paraugus. Un sakarā ar to, ka nebija klausuļu, tīkli komerciālajā ekspluatācijā nestartēja. No šī zīmīgā notikuma tā arī netika veikti secinājumi. Mūsdienās vispirms tiek izveidoti jauni servisi bezvadu tīklos, bet tikai pēc laika – termināli. Tas liecina, ka ražotāji nodrošinās un neražo mobilos telefonus nezinot kam; jaunu servisu izstrādātāji pienācīgā mērā nedalās ar bezvadu aparātu ražotājiem ar nepieciešamo informāciju, bet birokrāti ir uzcēluši pietiekoši daudz barjeru, kas padara jaunu terminālu testēšanu par ļoti ilgu procesu. Pirmā tīkla palaišana notika 1992. gadā. Šis ievērojamais notikums notika Somijā. Starp citu, par tīkla dzimšanas laiku pareizāk būtu uzskatīt 1992. jūniju. Tieši tad tika parakstīta pirmā viesabonēšanas vienošanās, tātad, tika realizēti starptautiska bezvadu tīkla izveides plāni. 1992. gada beigās pasaulē darbu bija uzsākuši četrpadsmit tīkli. Pirmo lietotāju miljonu tīkls pārsniedza 1993. gada nogalē.

 

Sekojot Eiropai, uz GSM tiecās visa pasaule. GSM asociācijas rindās stājās Amerikas un Āfrikas valstis. Tas notika 1993. gadā. Āzija pievienojās nedaudz vēlāk un ar tai pienācīgu netīksmi, kura šodien mums visiem ir labi saprotama. Tā GSM iegāja pasaulē.

 

1993. gadā notika veiksmīgi tīklu ekspluatācijas, kas strādāja 1900 MHz standartā, uzsākšanas mēģinājumi. Sekmes šajā jomā guva nevis angļi, bet skandināvi. Burtiski uzreiz kļuva saprotamas šī diapazona priekšrocības reālajā dzīvē un jautājumi par tā dzīves ciklu vairs neradās.

 

 

 

Nepārtraukti notika mēģinājumi pārbaudīt pastāvošā GSM tīklā izturību. Taču tas tik labi sevi rekomendēja, ka par to sāka izplatīties negantas baumas. Viseksotiskākā no tām ir, ka sākotnēji GSM esot izstrādājuši militāristi slepenu ziņojumu pārraidīšanai, un atkodēt signālu reālā laikā spēšot tikai dators, kas tikšot radīts 2020. gadā. Skan skaisti. Taču reāli SIM kartes uzlaušana notika 1998. gadā. Taču tā neradīja briesmas GSM operatora tīkliem un abonentiem. Bet izvērtās par kārtējo notikumu šī standarta dzīvē. Par vēl vienu svarīgu faktu var uzskatīt GPRS rašanos 1999. gadā. Standarts tika virzīts perspektīvā datu pārraides virzienā. Eksperiments izrādījās tik ļoti pieprasīts, ka šobrīd mēs nespējam bez tā iztēloties GSM tīklu pastāvēšanu. Tehnoloģija ļāva plānveidīgi kāpināt ātrumu.

 

Vispieticīgākie aprēķini liecina, ka šobrīd uz mūsu planētas GSM sakarus izmanto 500 miljoni cilvēku. Runa, protams, ir par aktīvajiem abonentiem. Šis skaitlis turpinās augt, lai arī ne tik strauji, kā pēdējo gadu laikā. Pašlaik GSM tīkli tiek ekspluatēti 80 pasaules valstīs. Tomēr jebkurš vislabākais un interesantākais sākums lemts morālai novecošanai. Arvien biežāk mēs dzirdam jautājumu: „Cik gadu atlicis dzīvot GSM?” Šis jautājums ir priekšlaicīgs. Standarts dzīvos vēl ilgi. Atcerieties nesenos Eiropas operatoru 3G tīklu celtniecības un ekspluatācijas mēģinājumus. Tie acīm redzami nebija no veiksmīgākajiem. Otrās paaudzes tīkla aizvietošana ar trešās paaudzes tīklu pagaidām nav iespējama. Tam ir daudz iemeslu – galvenokārt ekonomiskais lietderīgums. Ticamāks ir cits scenārijs. Pašreizējie GSM tīkli tiks papildināti ar dažādiem papildu servisiem un iespējām, galvenokārt tādiem, kas paātrinās datu pārraides ātrumu. Mums visiem ir unikāla iespēja vērot šo procesu.

 

Kompānijas МТС informatīvais atbalsts.